Šis ir mūsu izbrauciens 3. un 4. jūlijā. Tā daļa, kas no Demenes iezīmēta sarkanā krāsā, ir zīmēta ar roku - es nejauši izslēdzu GPS pludmalē Demenē. Īstenībā mēs braucām gar Baltkrievijas robežu pa pašu robežsargu ceļu! Es kaut kāpēc biju iedomājies, ka blakus ir Lietuva, nevis Baltkrievija. Ja mūs būtu pieķēruši, sodu, man šķiet, būtu uzlikuši prāvu.
Nakšņojām Silenes tūristu bāzē, pie kam viņiem telts vietas īre vienkārši nav paredzēta, viss uz autobraucējiem orientēts, bet mēs sarunājām. Vieta un malka pie viņiem padārga, bet sanāca tā, ka mums tas izmaksāja saprātīgu cenu. (Baigo miglu te pūšu, nekādas konkrētības. Kaut ko negribas publiski stāstīt, bet pārējo neatceros).
Ceļš līdz Silenei:
Es te mēģinu apgūt arī citus treku zīmēšanas servisus, izņemot Google Maps, lūk, jums flash. Tur mēs vienā vietā purvā iebraucām, jo laidām avantūristiski uz dullo, nevis kā garlaicīgi nūģi, pa zināmiem ceļiem. Pirmajā dienā nobraucām tieši 90 km, bet lielāko daļu pa grunts un lauku ceļiem.
Tā aglonieši pārdod maizi pie TēCē Solo:
Viņiem, starp citu, ir arī muzejs maizei, vajadzēs aizbraukt
Tas pagaidām nav purvs, bet parasts mūsu ceļš, gluži paciešams un gleznains.
Bet lūk te mēs gan velti
iebraucām.
Pagaidām vēl ir saulains, bet odi jau mēģina tevi saraut lupatās.
Šis jau ir neapšaubāms mauntinbaikings. Īstenībā nav tik traki, kā izskatās. Slikti ir tikai viens – baiki nokrauti, grūti staipīt.
Bet nākas.
Jo tālāk, jo jautrāk.
Bērns iepazīst pasauli.
Tas pats purvs, kurā mēs iebraucām. Šajā vietā es iekliedzos: "Mēs neatkārtosim kļūdu, ko pieļāvām Baltkrievijā". Griezāmies atpakaļ. Odi bija tik traki, ka tik tikko tikām laukā.
Ja jūs domājat: "Te taču nav ceļa, te pat kājām nevar iziet", tad jā, steidzu apstiprināt. Tieši tā arī ir. Bet mēs izgājām.
Kaut kas tāds jau šķiet tīrais nieks.
Par laimi, kad izlīdām no purva, pie kādām lauku mājām mēs uzdūrāmies onkulim, kurš pļāva cilvēka auguma zāli uz ceļa! Onkulis paziņoja, ka ārā tiksim.
Ļoti skaisti, lai gan pielietojums nav skaidrs.
Tikām līdz Demenei — šis ir turienes piemineklis.
Tas ir tieši pie Riču ezera, Baltkrievija rokas stiepiena attālumā. Iekārtots ļoti skaisti, forši, ka kāds dzīvo tieši uz robežas.
Un sargā savu waterfront property arī labi.
Te es sajutu, ka smaržo pēc meža zemenēm, un telts vietu jau arī meklējām pie Riču ez. Zemenes paēdām, bet telti necēlām, pārāk daudz odu un mušu, un arī vieta ne pārāk ērta.
Šī jau ir Silenes tūristu bāze, nu vai kempings. Kā to nosauksi, būtība skaidra.
Dzīvo radību kempingā netrūkst, un vācu aitu suņa kucēni — pat ar ciltsrakstiem.
Ugunskuru mēs kūrām, kā civilizēti cilvēki.
VORNINGS, NSFW!
CANNOT BE UNSEEN!
Labi, nocenzēju jūsu dēļ. Nedaudz apvēlies, protams, bet kopumā muskuļi arī redzami.
Mūsdienās tik modīgais rapsis.
Šeit mēs visapkārt apbraucām Bruņu ezeru kādas muižas meklējumos. Tā mūs ne pārāk iespaidoja, un ezerā mēs tā arī neizpeldējāmies. Fail.
Nu vismaz zirdziņš, arī tas ir prieks.
Panks izpleta spārnus un sataisījās lidot.
Tālāk krutas lauku ainavas.
Te mēs jau līdz Taborei bijām aizbraukuši, jauki.
Vietējie iedzīvotāji ir viltīgi - zivtiņa ķeras pati.
Te panks aizgāja meklēt ūdeni, lai izpeldētos apsolītajos Elernes karjeros. Šajā bildē ir visa viņa domāšanas kvintesence.
Starp citu, karjerus mēs tomēr atradām, un izpeldējāmies. Tur ir gleznaini, bet labāk skatieties nevgen mākslas bildes, nevis manus skrīnšotus.
Kopumā, kā parasti, bija forši. Rezultātā nolēmu gaļu uz ugunskura vairs necept - ilgi sanāk, un nav arī īpaši garšīgi. Bet vēl padomāšu par to.